Gruzija aprīlī. Kutaisi-Batumi-Gori-Uplistsikhe-Tbilisi-Mtshketa-Signagi-Mtshketa-Tbilisi-Kutaisi nedēļas laikā. Ceļvedis budžeta tūristiem "uz savu galvu"

Bija plānots pabūt arī Kazbegi (Stepansminda), bet, diemžēl, līdz aprīlim, un sākot no oktobra beigām ar šo nevar rēķināties. Kopējā summa ar avio/autobusa biļetēm, viesnīcām, transportu, ēšanu, izklaidēm - 586 eur diviem. (36 autobuss uz Viļņu, 150 avio, 110 eur viesnīcas, hosteļi, 100 eur transportam, pārējais tēriņiem)

Viss sākās ar lētajām biļetēm no Viļņas lidostas. Lidojums līdz Kutaisi. Lidkompānija Wizzair. Atlaides, pašas kompānijas atlaides, kopā lidojums 2 personām - 150 eur. Tā arī noskaidrojās datumi kad ceļosim.
Kopumā tēriņiem TUR bija plānoti 500 eur, sanāca ar 400 eur, jo lauztās rokas summu neskaitu iekšā:D
Vēlreiz - praktiska info kopā ar piedzīvojuma aprakstu - būs šeit:)



Tā kā esam lētie ceļotāji, medījām arī lētākas autobusa biļetes uz Viļņu. Likās neloģiski maksāt standarta cenu 2 personām turp-atpakaļ - 76 eur, ja biļetes uz Gruziju ir 150 eur. Ir tāda ĻOTI ērtu autobusu kompānija - luxexpress. Tiem, ja laicīgi meklē - vienmēr var atrast labus piedāvājumus, atlaižu kodus. Man paveicās, atradu sieviešu dienas atlaižu kodu, un nopirku mums abiem biļetes turp-atpakaļ uz Viļņu kopā par 36 eur (zinu cilvēkus, kas tādas ir iegādājušies par 1 eur uz vienu pusi). Vienīgais - laiki nebija labi, Līdz lidmašīnai bija jāgaida 7 stundas. Bet ko naudas dēļ neizdarīsi?
Nākamais solis, mēnesi pirms lidojuma - jāizplāno maršruts. Pamatojoties uz ieteikumiem - plāns tapa tāds - Kutaisi, no turienes uzreiz uz Batumi, tur 2 dienas, tad uz Tbilisi 2 dienas, kuru laikā apmeklējam ne pārāk tālu esošo Gori (no kurienes uz Uplistsikhi) un Mtshketu (pirmo Gruzijas galvaspilsētu), no turienes uz Kazbegi, atkal uz Tbilisi un no turienes uz Kutaisi. Var arī otrādi plānot. Tālāk aiziet booking.com. Mūsu datumi - 8 - 15APR. Atrodu lētākos hoteļus, hosteļus, par kvalitāti spriežot pēc atsauksmēm tajā pašā bookingā. Palūkojos kartē kur atrodas, vai nav pilsētu nomalēs. Ne vienmēr, ja ceļo divatā būs lētākais izvēlēties numuru ar divguļamo gultu, pietiekami labi ir arī numuri ar divām atsevišķām gultiņām. Un jāatceras, tas būs 80% gadījumu, kad nokļūstat pie sava hosteļa - NEKAD nevar spriest pēc tā, ko redzat no ārpuses. Ēkas mēdz būt drausmīgas, ieejas šausmīgas, bet iekšā - tīri ok. No savas pieredzes iesaku - Batumi - Hotel Verona. Vecpilsētā - 3 min. līdz Melnajai jūrai, duša laba (numurā), ziepes, šampūns ir, Dvieļi ir, Divguļamā gulta, Cena pievilcīga. Noe Jorania st. Tbilisi izvēlējos 2 dažādus hosteļus, jo TUR mēdz gadīties arī šausmas. Ja nu kas :D Pirmais hostelis bija R. Eristavi ielā Hostel Victorya. Pieder turkiem. Dvieļu nav, Ziepes kkādas kopējās dušā. Duša kopējā, spiediens ūdenim slikts, Ūdens prom normāli neiet. Dvieļus, izrādās, var atsevišķi palūgt. Mazgāšanās līdzekļiem jābūt pašiem. Ir kopējā virtuve. Numuriņš ir ok. Cena ĻOTI lēta, tāpēc var ņemt. Vieta laba, līdz metro gan 15 - 20 min. Otrs hostelis bija ST hostel (nu mainījis nosaukumu Orbeliani), Orbeliani st. Hostelis nav atrodams realitātē. Aizej pie vajadzīgā mājas numura - un hosteļa nav. Izrādās, pa mazu ieliņu jāapiet mazs kvartāliņš, un IR. No otras puses. Ļoti tuvu Tbilisi vecpilsētai (5-7) min., upei gandrīz blakus. Pretī tiesu namam. Īpašniece krieviete - ir laba virtuve lietošanai, laba duša, ar visādiem mazgāšanās līdzekļiem neierobežotā daudzumā, Labiem, svaigiem numuriņiem. Cena arī smieklīga. Blakus neliels tirdziņš, supermārkets, Uz metro gan 10 min. kalniņā. Bet vecpilsētas tuvums - tas ir super:)
Kutaisi - speciāli ņēmu pilsētas nomali, tuvāk lidostai. Chavchavadze avēnija # 33. Tas ir ielas numurs un hosteļa nosaukums. Tur, domāju, būs hana, kad ieraudzīju ēku, tomēr iekšā - brīnišķīgi. Pilnīgi jauns hostelis, viss pa svaigo, Īpašnieks - super. Dvieļi, ziepes bija, bet plāno tos ieviest par papildus simbolisku samaksu.
Rezervēju arī Kazbegi - pēc īpašiem ieteikumiem Guest house Sabauri, bet tur, diemžēl, netkām.
Tagad pats stāsts.
7APR 2015.
Autobuss 18:00 no Rīgas. Autiņš labs, katram bezmaksas austiņas, katram iebūvētā planšete beņķī, telefonu lādētāji. Skaties filmas, sērfo netā, guli, Ko gribi. Bezmaksas ūdens pudeles. Pēc 4 h esi Viļņā. Ir 22:00 vakarā. Tur nav ko maldīties - turpat ir mikriņš - par 1 eur ved uz lidostu. Labi redzams, speciāli marķētā stāvvietā, speciāli marķēts mikriņš. Līdz lidostai knapas 10 minūtes. Lidostā aizejam uz izlidošanas ēku. Uzreiz saku - labāk gulēt uz zemes, nekā uz tiem dzelzs beņķiem. Mums bija grūti ar aizmigšanu, kkā negulējās. Lidmašīna tikai 05:15 no rīta, geitā var tikt tikai 03:00. Tikām geitā, tur veikali tomēr, pufi kur var izlaisties, sagaidām lidmašīnu un laižam. Par wizzair šaurību laikam nekas nav jāmin. Teicu jau to vīram, pa kluso izšāvām pa 200 gr. šņabi, lai var aizmigt kaut kā lidmašīnā. Lidojums 3 h 20 min. Paguļam kādu stundu, pateicoties nelielai alko devai.
8APR 2015.
Ielidojam Kutaisi. Tā arī nesapratu laika zonas, Sākumā bija 2 stundu atšķirība (Gruzijā uz priekšu), tad vienas. Telefons reizēm jūdzās automātiski mainot laikus. Es aŗī :D Pavasaris... Ja pie mums auksts, viss pliks, tad tur - maigais zaļums pilnā plaukumā, silts vējš...Lidostā samainām naudas. Par 500 eur dabūjām kādu 1200 vai vairāk larus. Tā ir baigā kaudze, derētu liels maks, vai maisiņš :D  Lidostā piedāvā un izdala arī sms - tūristu starta komplektus ( kā mums ZZ), tikai ar 0 kredītu:D Sākumā nenovērtējām, tad "iebraucām". Tālāk pirmais pārbaudījums - cita mentalitāte, gruzīni, kas visur aizvedīs "lētāk", ar saviem privātajiem transportlīdzekļiem, busiņiem, enīvej ko. Nedrīkst ielaisties dialogos, jāiet ar pārliecību - "es te neesmu pirmo reizi" un prom. Izdevīgi mašīna sanāk tikai tad, ja brauc vairāk par 2 cilvēkiem. Izejot no lidostas priekšā ir šoseja. Batumi ir virzienā pa kreisi. Resp. jāpāriet pāri šosejai. Tur ir betona autobusu pietura. Un tad jāgaida :D Tā kā "boržomi"valodu nesaprotam, stādinām visus mikriņus pēc kārtas. Ja kāds atcerās - uzrakstam jābūt " " ბათუმი" Citreiz ir arī latīnu burtiem. (mikriņi tādi paši, kā mums nesen bija). Atver duravas un jautā - Batumi? Nē, nē, lai brauc tālāk. Pa starpu stājās privātie klāt nepārtraukti. Visi gatavi vest uz Batumi:D Jāsaka - ja vedīs 2atā par 20 lariem, tad brauks, ja vairāk - nē:D Parasti atšujas:D Beidzot mikriņš patrāpās. No cilvēka 10 lari - tas ir - apmēram 4 eur par kādiem 140 km. Tad nu braucam. Jāmaksā NAV uzreiz - tikai kāpjot ārā no mikriņa. Cena mikriņiem vienāda. Tie kiļi jābrauc kādas nepilnas 2 stundas. Pirmais šoks par braukšanas kultūru, to, ka pīpina visu laiku:) Ķeram pirmos skatus un pavasari. Klimats tajos 140 kilometros mainās no svaigi pavasarīgā uz kaut kādu draņķa laiku pustropiskajā klimatā. Lietus. Izkāpjam galvenajā Batumi mikriņu/takšu vietā, pie Melnās jūras, pie gaisa tramvajiem. Lietus, vējš, neko nesaprotam. Planšetē nets neiet, savu viesnīcu atrast bezcers, Tūrisma centrs ciet, bezmaksas karti nespējam dabūt. Labi, brienam pa galveno ielu iekš Batumi, un pirmais ko vēlamies - paēst. Tūristu apstulbumā, protams, nemanām daudzās ēstuves, tomēr pēc stundas blandīšanās turpu šurpu, sākam piefiksēt kas ir kas, un iebrienam pagrabiņā. Paēdam šašliku, hačapuri, iedzeram pa alus glāzei (fui). Jautājam kafenē - neviens nezin mūsu vajadzīgo ielu. Uzreiz saku - Batumi apmaldīties nav iespējams. Bet atrast vajadzīgo bez kartēm - būtu cūkas veiksme :D Sievietēm uz ielas neko nav vērts jautāt, neko nekad nezinās. Tikai vīriešiem. I to, labāk vēl 2x kādam citam pārjautāt, pirms doties norādītajos virzienos. Mana blondīnes veiksme nepieviļ, vienā maizīšu ceptuvē jautāju pēc ielas, tur tika sasaukta vesela padome no 3 gruzīniem, un tika nolemts, ka vajadzīgā iela ir 2 kvartālus tālāk:D Jēēē, tā arī bija. Viesnīcā sagaida laipni, noliekam mantas, bišķi atpūšamies, nomazgājamies, pārģērbjamies. Jau vakarpuse nāk. Auksts. It kā numurā ir kondicionieris, bet vīrs mēģina iestāstīt, ka tas tikai aukstam gaisam. Radiatoru nav. Izmazgājam dažas drēbes. Izkarinām. Ejam Batumi apskatā. Tajā dienā sanāk tīri tikai pilsēta, nekur apkārt tālāk ne. Ir riteņu īre - ērta, bet tādos laikapstākļos tos neņēmām. Palmas, viss zaļš, pa lielam, nebūtu lietus ik pa laikam - ideāli. Izvazājamies, uzbraucam pa 2 km ar kapeikām garu kalnu tramvaja trasi. Biju domājusi, ka biļetes nežēlīgi dārgas, nebija tik traki - 4 lari (nepilni 3 eur) no cilvēka. No kalna, diemžēl, neko neredzējām, laikapstākļi bija slikti, migla. Gulējusi prakstiski neesmu 36 stundas (bildē). Acis raibas abiem.

Ieklīdām blakus viesnīcai esošā veikaliņā. Saimnieks gruzīns jau bija iepriekš mūs pamanījis, Laipni uzņem, sāk saliet pa glāzītēm čačas (vietējā kandža), kindzmarauli mājas vīnus, hvanchkara, utt. Saucās degustācija :D Baigi labie vīni šķiet, kā arī čača, kas "uz medus". Protams, paņemam - vīnu iesākumam. Mājas ražojuma, protams. Labs, reāli labs. Man kā vīna nedzērājai likās dievīgs. Gruzīns aicina rādīt savu māju, aizcina brokastīs. Mēs it kā saprotam, ka par velti tas nebūs.... Bet uz brokastīm piekrītam, tomēr blakus viesnīcai.
9APR 2015.
Ceļamies - iela un baznīca modina. Pīpieni, zvanu skaņas... Jā, jāiet pie gruzīna. Uzved mūs veikaliņa 2 stāvā, tēja, TIKKO cepts hačapuri - o bože, kas var būt labāks par šo????????? Hačapuri ir milzīgs, mazrijējiem paliks 4 šķēles pāri kā likts. Ok, samaksājam par brokastīm, mūs uzaicina vakariņās, sāka jau piemesties čujs, ka mūs grib izkāst, bet paklusējam. It kā piekrītam, bet arī ar teicienu, ka moš nebūsim. Lai pieklājīgāk. Tad nu laiks slavenajam botāniskajam dārzam. Kā tikt? Ar mikriņu no tās pašas vietas, kur izsēdāmies no Kutaisi - tikai uz atpakaļu jābrauc, resp. pretējā ielas pusē jāpāriet, pretī gaisa tramvajiem. Tur nāksies kasīties vaļā no 100 laipnajiem taksistiem, kas vedīs "pa lēto":D Jāgaida, kad no galvenās ielas, ap stūri apmetīsies mikriņš Nr. 31. Jāstādina, jāsaka, ka līdz Botāniskajam ( šiem tur galapunkts). Mikriņš - 1 lars no cilvēka (apm. 45 centi). Botāniskajā ieeja 3 lari no cilvēka. Var izbaudīt to, ejot uz augšu, uz leju, apelsīni, mandarīni, citroni kokos, skaists skats uz veco staciju, jūru... Tas ir KAUT KAS!!!

 Mēs uzgājām kalnā augšā, un tad caur otru ieeju izgājām ārā, un pa vietējo ceļu devāmies lejā. Kopā jārēķinās uz stundām 4.  Lejā atcerējāmies šoseju, un ķērām mikriņu Batumi virzienā. Bija doma kāpt ārā pie zivju tirgus (ja brauc - daudz fūru konteineru gar šoseju, un neliels tirdziņš, ar izkārtni - haizivs tīklā. Jākāpj ārā. Kādas 4 garas "laFkas", zivis, mīdijas, vēži. Nopirkām 1,5 kg mīdijas, 2 doradas. Jāprasa zivis uzreiz iztīrīt. Tad izejot no tirgus, tajā pašā kompleksā pa labi iekšā ir kā kafejnīca. Jāiet pie pavārēm - un jāprasa pagatavot visu ko esi nopircis. 2 doradas (dārgas, maitas) izmaksāja ap 15 lari (apm. 6-7 eur), mīdijas 3,50 lari (1,50 eur) Pagatavošana 15 lari (6-7 eur). Bet TIK garšīgi!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Ejot ārā no telpām, piesienas kārtējais gruzīns. Esot ments bijis GAI, tagad mentu priekšnieks, piemeties lupatās... No kurienes mēs (stadarta jautājums Gruzijā, lai iesāktu sarunu), bla, bla, bla. Ok, ātri apsveicinamies, domājam atlikušo ceļu līdz Batumi veikt kājām, ko arī darām. Piestāj mašīna. Par ko nav jābrīnās, pat, ja esam bez somām. Mana blondā galva ir kā luksofors... Tas pats ments. Saucot Soso. Piedāvā vizināties. Mēs jau norūdījušies - sakām nē, nav naudas, neko nemaksāsim ne par ko... Nevajagot, stabili nē... Nu labi, pofig, sēžamies. Viņš mūs izvadāja pa Batumi slēptakajām vietām, turku draugiem, visur kur, ar daudziem ekscesiem uz ielām.....Bez maksas... Beigās uz viesnīcu. Atteicām mūsu veikala gruzīnam vakariņas, jo apkāšanas sistēma jau bija pamanīta, kas slēpjas zem gruzīnu viesmīlības. Tomēr veikala degustācijai bija sekas - paņēmām mājas hvanchkaru un kindzmarauli, un 1 čaču. Viesnīcā ietusējām, arī ar administrāciju (ja kas, tā pa dienu mums uzšķiņķoja pudeli par to, ka kaimiņos urbj balkonu). Beigu beigās, izrādās kondiškai bija arī jāsilda. Apenes nežuva jau diennakti. Salūzusi. Iedeva mums sildītāju. Pār kura vadu arī paklupu un salauzu roku. Tika 1 naktī operatīvi izsaukts viesnīcas īpašnieks, kurš aizveda mani uz slimnīcu, pieņēma mani kā VIP klienti (pareizi - par 100 eur). Ģipsis. Apdrošinājušies nebijām. Par to, ka uz viņu sildītāja vada lauzu roku, viesnīca vēl uzšķiņķoja vīna pudeli un īpašnieks aizveda vēl uz Batumi vilcienu staciju. Ko gribu piebilst, atrodamā mājas lapā saraksti NAV precīzi. Aptuveni. Ieteicams izlekt starp Botānnisko un zivju tirgu ārā pie stacijas un JAU nopirkt biļeti nākamai dienai + noskaidrojot PRECĪZU laiku. 1 klase (ērtākas sēdvietas) 1 personai uz Tbilisi 25 lari (11 eur) (apm. 500 km), būtu zinājuši, būtu pirkuši līdz GORI, 100 km mazāk, būtu lētāk. Vajadzīga PASE pērkot biļeti. Obligāti. Stacija ir 5 min. braucienā ar mikriņu no Batumi (ar to pašu - 31).
10APR 2015.
Vilciens - murgs, miegs nāk pēc TĀDAS nakts. Ēst gribās. Pīpēt WC var. Ja esi nepīpētājs - enīvei, gribēsi čurāt, stāvēsi rindā aiz visiem smēķētgribētājiem. Braucam, guļam, braucam. Beņķi ērti, ir galdiņi. Ceļš pārsvarā starp nelieliem kalniem. Kāpēc izvēlējos vilcienu uz Tbilisi? Mikriņš iet ilgāk, ar riņķiem, neērtāku braucienu...pauzēm....Braucam... Vilcienā ir TV ekrāni ar ātrumu kādā braucam un maršrutu. Pamanām, ka priekšā pietura GORI....100 km pirms Tbilisi. Tajā dienā it kā bija plānota Mtshketa, nākamā Gori, bet ir pa ceļam, bāc, jālec ārā, un apmainām dienu maršrutu.... Viss jau būtu ideāli, ja ne laikapstākļi. Tajā dienā nožēlojām, ka tur izkāpām...Izkāpjam, sajūta kā laukos, nekā nav, tikai sliedes, vagoni un viss. Gori nav ko redzēt, kautāda postpadomju pilsēta ar vienveidīgām ēkām, pelēka... no turienes vnk jādodas uz Uplistsikhi. Laikapstākļi ne tuvu pavasarim. Nekas nav zaļš. Lietus. Auksts. Gāž. Ieraugām 1 mikriņu. Izrādās, tas kur izkāpām nav GORI, bet Gori nomale. Mikriņš aizved līdz centrālajai mikriņu stacijai. OMG. Jūtam tādu kā pārapdzīvotību, vai? Angliskie nosaukumi firmām, pakalpojumiem vnk smieklīgi (windous, xerokss). Tirgus diena. Ielas pilnas, veiči arī, ēstuves nav kā sugas, kur soli spert nav kur. Knapi ielaužamies veicī, paņemam pāris alus uz pirmajām paģirām. Lieki teikt, ka to alu dzērām visu dienu:D Ēst - gatavu nav iespējas nopirkt. Pat ne desu un maizi. Nē, var jau, pēc stundas izlaužoties bariem cauri... Dodamies atpakaļ uz mikriņiem. Atrodam mikriņu uz Uplistsikhi. OMG. Ja visur mikriņi parastie, tad mums patrāpījās uz to brīdi ūber mikriņš. Ar motoru salonā un pārpildīts. Ar kārtīgiem, ne īpaši tīriem gruzīnu lauku cilvēkiem, kas sapirkušies tirgū. Nav ne jausmas, cik ilgi līdz galamērķim, bet sēdvietu vairs nav. Ceļš 1 lars no cilvēka. Buss smird, nereāli. Ok, mēs taču ekonomturist, visu varam pārciest, un neesam izlepuši, bet tas bija KKAS... Galu galā, pēkšņi man kāds baksta sānos, veči sabīdījušies kkādu vietu man izbrīvējuši kur pakaļu nomest. Domāju - dēļ lauztās rokas, nekā, Gruzijā standarts - sievietēm vietu! Vīram veca gruzīniete turēja somu... Mikriņš kratās, kā iedod gāzi, tā eļļa deg, motors salonā, degošās eļļas dūmi pa visu salonu.... Saspiestība - lielāka kā mana seksa laikā ar pašas vīru... Un visu laiku nesapratu, kas vēl par papildu nāvējošu smaku.... Bija divi jaunieši - un no viņiem... Beigās jā - vīrs saka - zāles, reālas marihuānas smaka... āāāāā'. Mikriņš ik pa laikam stājas, atver durvis, daži izkāpj, pēc laika atnāk, iepirkuši lielās, plakanās maizes kukuļus, brauc tālāk. tad stājās, padod paciņas šosejas malās gaidošajiem no tirgus..... Nu un tā līdz -Uplistsikhei........
Izkāpjam, jautājam - cik bieži mikriņš kursē. Ik pa pusstundai, Ok. Nopērkam biļetes ( ja nemaldos 3 lari katram). Kāpjam uz senajām alām. Sākas arī papildus lietum ass sniegs. Dīvaini, bet akmeņainie pakalni neslīd. Man gan dēļ lauztās rokas ar līdzsvaru vēl ir problēmas, īpaši tādās vertikālākās virsmās. Alus vēl nedzerts:D Ielienam pirmajā  alā. Liekas TIK silts:) Atveram alu, bet tomēr nedzeras...Vīrs jau kašķīgs, grib iet prom. Es kā pirmrindniece šo nozāģēju - KO ATBRAUCI, JA NEKO NEVARI??! Jā - piebilstams, mums Lieldienas jau pagājušas, gruzīniem tieši Lieldienu nedēla. Vietējais gids, kurš sastapts turpat alā stāsta, ka pirms Lieldienām šamiem vienmēr visšausmīgākais laiks, bet pēc Lieldienām sākas vasara. Super, nodomājām:D Sākās kaut kas līdzīgs arī vētrai un negaisam:D Tomēr uzbrienam līdz baznīcai. Tur drīkst sievišķi ieiet arī ar jakas kapuci, Noliekam svecīti, tālāk pētīt kaut ko nav iekšā, kiška pat jau trīc..., tūristu arī gandrīz nav, meklējam ceļu atpakaļ. No augšas tas izskatās savādāk, tomēr lejā tiekam. Līdz kasēm. Gaidīsim nu mikriņu. Blakus vēl 4 ārzemnieces. Prasa mums - kā ar mikriņiem, saku - nu ik pa 30 min...Gaidām, jau 40- 50 min. Ēduši vēl tajā dienā neesam, laiks jau ap 15:30... Ārzemniece pieiet pie kasēm - jautā - kad mikriņš - atbild - pēc 10 min.... :D ĀĀĀĀ, būtu es zinājusi... Tās ieiet bezgala dārgā sūdīgā kafenē, mēs zem nojumītes ārā gaidām. Nu nav. Tās ar ik pa laikam uzmet aci - vai nav... NAV. Es vīram saku - davai - es uzjautāšu kasē. Viņš - nu vai tad nedzirdēji ko atbildēja? Tā paiet vēl 40 min. Es saku - ZB, iešu jautāt. Pajautāju krieviski - a mikriņi, izrādās, nemaz te nebrauks!!!!!!!!!!!!!!!! Fak! mikriņi kursē no ciemata, kas 1 km attālumā, no pirmā veikala, kas ceļa malā. Jā, ar attālumiem gruzīniem arī sūdīgi. reāli kādi 3 km. Pāri upei, Atrodam veikalu. Pirmām kārtām - paika. Nekā nav. Salda pasha un pusžāvēta desa. Nopērkam. Jautājam par mikriņu, Izrādās - no turienes nav. Vēl uz priekšu pa ceļu.... (piebilde - ja mikriņam no GORI puses nav tūristu - līdz alām nebrauc, ja ir - aizbrauc). Labi, galu galā dabūnam mikriņu, tajā rijam saldu pashu ar desu kā bomži... Alus gandrīz tiek izmests.... :D Slapji, žļurkstoši.....Mikriņu steišanā pārsēžamies uz Tbilisi mikriņu. Stunda ar kapeikām, 2 lari (1,40 eur) no katra, un esam Tbilisi. Didubes stacijā. (ar vilcienu būtu citā stacijā, tālāk uz nomali). Didubes stacija ir KAUT KAS. Tas īstenībā ir pi**ec. Simtiem mikriņu, krustām šķērsām.... Divos laukumos, pa vidu tirgus,.. Takši.... āāāā'. Mums pirmā doma - KARSTA zupa. Lai gan Tbilisi laikapstākļi ir ok, izsalšana līdz kaulam - vajag zupu... Ieejam vienīgajā stacijas ēkā, ir kafene kaut kāda. Mums vienalga. Ejam, prasām zupu. Aso, protams. Zupa affigenna labā. Tikai - iedod kravu maizi, zupu un dakšas (!!!) Man atmiņa nestrādāja, jo biju savulaik redzējusi TV kā tādu ēd. Ar dakšu gabaliņus, ar maizi uzsūcina šķidrumu (maize ever - visur svaiga un dievīga, lai kāda tipa nebūtu). Bet tad man tas bija aizmirsies. Vīrs prasa karotes pārdevējai. Tā reāli plikšķina acis, neko nesaprot, bet iedod karotes :D Kad zupa māgā, dzīve kļūst krāsaina. Tbilisi ir obšaks wifi tīkls - I love Tbilisi. Tikai mūsu planšetē nez kāpēc neiet...... Kartes atkal nav, tūrisma centrs atkal (!!!) ciet. Nu jau sapratām, ka vajadzēs taksi. 1x visā Gruzijā. Meklējām nevis pie stacijas, bet nomaļus. Jā, ok, aizveda mūs par 10 lariem, īstenībā, cauri visai pilsētai. Viesnīca - OMG, kkādas drausmu dzelzs durvis ar zvanu pogu. Domājām, nu mēs dabūsim....Nekā, ielaiž, kāpjam pa šausmu trepēm, tiekam hostelī - nav tik briesmīgi, Tā kā ieradāmies ļoti vēlu, apstaigājām tikai tuvāko apkārtni, nopirkām man ķemmi (biju aizmirsusi Batumi), vīrs no tāda kā akvārija nopirka litru izlejamo čaču par 5 lariem (2.40 eur). Bet neko nedzērām, kā tikai uzšķiņķoto vīnu. Čaču redzēt negribēju, vīrs nostaipīja somā līdz pēdējai dienai...Miegs, miegs... Duša man BIJA problēma, īpaši matu mazgāšana ar 1 roku. Kā arī apeņu un zeķu mazgāšana... Njā...
11APR 2015.
Rīts. Tagad plānā Mtshketa. Konsultējoties ar turkiem un 1 klejotājgruzīnu noskaidrojam kur ir metro, un mums aizdod tādu kā pilsētas e-talonu.

Visur pilsētā, ik uz soļa ir automāti. Oranžā krāsā. Visur var ievietojot "e-talonu" to uzpildīt. Un tad var norēķināties bez maz visur. Gan samaksāt telefona rēķinu, gan sabtransu, etc...Angļu val. pieejama. Tā pat neko nerubījam, karte plānā priekš metro. Meklējam metro ar ideju pa ceļam pabrokastot. Pēc 10 min. gājiena metro virzienā, atrodam jēdzīgu ēstuvi, un domājam 1x pasūtīt hinkāļus. Jā, liekas baigi labie, kafija, un turpat netālu arī metro (pietura Rapistavi) Pienāk kartes pildīšanas brīdis, un sajēdzam, ka neko nejēdzam:D Bet katrā metro iz ĻOTI izpalīdzīgi policisti. Galvenais nekautrēties un jautāt :) Palīdz... Sistēma sabtransam tur ļoti interesanta. Metro maksā 0,50 larus no cilvēka. Uz 2 var būt arī viena pīkstināmā karte (e-talons). Nopīkstini, viens ieiet, tad nopīkstini - otrs. Displejā rāda atlikumu uz kartes. Bet, ja kkur izkāp, uzvācies augšā prom no metro, bet stundas laikā atkal domājat kkur braukt - vienam cilvēkam brauciens būs bez maksas. Autobuss Tbilisi maksā vsp smieklīgi 0,10 lari (0, 4 centi). Ar to pašu karti. Bet tā kā metro plāns saprotamātāks, izmantojām to. Ar to karti var dabūt skidonus arī mikriņos, ja kas. Lara vietā - 0,60 lari. Ar metro devāmies atkal uz Didubes staciju (no turienes iet visi mikriņi uz visiem Gruzijas nostūriem). Tad vnk bļaustoties tāpat kā viņi, meklējām Mtshketas mikriņu. Uz turieni gan biļete jāpērk kkādā būdā, bet šoferi jau parāda kur tieši. Tātad rezumē - ir mikriņi kur maksā pie šofera, Ir, kur būdās-kasēs. Mtshketa pienāk ātri - kādas 20 min. Tbilisi mikrorajonos gar ielām ganās jēri, ko pievāķī gani augstās jēra vilnas cepurēs ar nūju rokās... Turpat šos arī močī nost (kauj), tirgo gaļu... D Lieldienas:) Jo tā Gruzijā nemaz to jēra gaļu tā neēd, tikai reliģiozos svētkos. Atlikušo gaļu saldē, un gatavo spešelī dēļ tūristiem. Parasti ēd teļu, cūku. Ja godīgi - putnu gaļu  tur nemanīju, i neprovēju. Mtshketā - laicīgi jāpasaka visam mikriņam, kur gribi nokļūt, tad jau kāds zinās kur izkāpt un pateiks:D Jānokļūst uz klosteri/baznīcu kalnā. To var redzēt jau pa gabalu, un līkumojot mikriņam, šams 3 x gar to baznīcu brauc. Ja neredz baznīcu - to var saprast pēc šofera un pasažieru krustu mešanas. Kā brauc garām, tā viņi met krustus. Jākāpj ārā Mtshketas galvenajā laukumā. lai gan baznīca kalnā škiet tuvu, reāli tur ir 17 km. Kājām iet - nereāli. Tā ir tā vieta, kur toč jāņem taksis. 15 lari standartcena, ja prasa vairāk - kāš. Mums tikai viens taksis, redzam, tālu, tālu stāv. Izliekamies, ka mums neinteresē:D Bet taksists vietējais, arī izkāpj, tā kā dodās uz mūsu pusi, tā kā ne.... Un tagad sākās mūsu galvenais spontānais storijs Gruzijā. Kā šamie mēģina apkāst, kā neļauties totālam apkāsienam, un kur ticēt, neticēt gruzīnam, un gruzīna vārds, kam tomēr ir kāds spēks, un kā aizmirst ierasto latvieša samierināšanos.
Protams, teksti - kak boh veļel nam vstretjitsa, utt., jau ir standarts. Kā arī - latiši - budjet diševļe, biļi bi russkiji - darože, utt... Apstrādāt šamie prot.
Pirmā runa - aizved uz baznīcu un atpakaļ. Jā, protams. bazars sācies kā vienmēr, šams uzzin, ka mēs nākamā dienā gatavojamies braukt uz Kazbegi (kalnos). Stāsta, ka jau 3 dienu ceļi slēgti dēļ sniega nogruvumiem:( Īsti neticam. Viņš aizved uz baznīcu kalnā. Jāpiebilst, ka lakatam sievietei nav obligāti jābūt līdzi. Iebāžot galvu pa baznīcas durvīm ap stūri - karājas i 100 lakati ko vilkt, i priekšauti, ja bruncis īsāks gadījies. Noved lejā uz īpašu sieviešu baznīcu/klosteri. Vot tur sajūtas man neaprakstāmas, lai gan līdz šim man nekādas īpašas emocijas neviena baznīca neizraisīja. Kā vēlāk noskaidrojās, ne mēs vienīgie tūristi - taksistam ir konkrēta metode - attaisa savam opelim bardačoku, izvelk mazu radziņu, un lej iekšā čaču. Un iedzirda tūristus:D Pamēģini atteikties! :D Izrādās īstā čača ir TUR. Batumi, Tbilisi čača ir sūds, kam pat nav attālas līdzības ar mājas čaču. Balts sūds. Īstā mājas čača ir 35 %, dzeltena un patiesi garšīga! (ielu malās pie tirgotājiem 5 litrenēs tas tējas krāsas šķidrums ir čača) Lai pierādītu, ka runā taisnību, taksists piedāvā mūs kaut aizvest līdz Kazbegi ceļam. Atsakāmies. Da kaut par brīvu (haha). Uzved tuvākajos kalnos, kur augšā vēl sniegs, divu upju satekas... Un sarunā lētāk kaut kādu kafušku kalnos. Mēs safārējušies par jēra šašliku, normāliem hinkāļiem, šis sazvana - būšot. Tad arī dabūjām skaidrojumu par jēra gaļu Gruzijā. Ok. Augšā auksts, sniegs.. Nokļūstam ēstuvē... Tas jau bija it kā pa dārgo, bet to ko ēdām, jēra šašliku kaudzi, hinkāļus kaudzi - mūsu naudā 15 eur nav traki. Hinkāļi - paši labākie, lai kur vēl provēju. Un taxistam bardačokā arī vīns atradās:D Pilnīgi citāds, nekā Batumi. Batumi, izrādās pustropisks klimats, ūdeņainas vīnogas, liekot vīnā cukuru. Bet tas arī bija labs. Bet šitie neliekot. Sākumā pie vīna (melnā) bija jāpierod, ne īpaši patika, bet tad - aizgāja, ņammm. Tosti, tosti, 100 tosti. Vīnu jādzer no māla bļodiņām, īpaši paņemot rokās... Bļodiņā kādi 200 ml lien.. Katru reizi jāizdzer sauss, citādi ž...... Labi. Galu galā mūs aizved uz Tbilisi hosteli. Piedāvā, ja Kazbegi ceļš ciet, nakšņot nākamo nakti pie viņa Mtshketā, + mūs visusr izvadāšot. 10x jautājam par cenu - da kaut neko nedošot, vai cik sirdsapziņa liekot, karoče kā gribam. Gruzīns deva vārdu, gruzīns izpildīja, utt., bet 50 larus (21 eur) benim tā kā uz rītdienu vajadzētu:D Heh, domājam, labi, tāpat mūs izvadājis, būs būs, nebūs, nebūs no rīta.
12APR 2015.
 No rīta kā štiks pie mūsu hosteļa. Parādīja, ka Kazbegi ceļš patiešām slēgts (fūres desmitiem kilometru, sniega nogruvumi), aizveda mūs 250 km uz Signagi (mīlētāju pilsēta, ja godīgi maza, skaista, bet tāda kā mākslīga, vai?) Zagss vaļā 24 h. Daiļi skati uz vīna laukiem no augšas. netālu Čečenijas un citas robežas. Nino avotā bijām. Sākumā klosteris - lejā 650 pakāpieni, var padzerties no avota, Var nopirkt par 10 lariem "trako" kreklu, un iet aiz aizkariņa mērcēties baseinā - pat Tēvu, Dēlu, Svēto garu. Pret visām kaitēm. Vīrs bija. Tad tie paši pakāpieni augšā....OMG. Murgs.
Visur izbraukājāmies, tikām Mtshketā pie taxista mājās. Kur dzīvo ar bijušajām 2 sievām, esošo vienu, viņas māsu, un 2 no 8 bērniem. Paēdam vakariņas. Tiek ierādīta atsevišķa piebūve, kur nakšņosim. Un iedzersim. Taksists - Dāvids visu laiku mums stāstīja, kā visi tūristi reibst no viņa čačas un vīna... Visi zem galda esot... izrādījās otrādi. Zem galda bija Dāvids. Nezināja uz ko uzrāvies. Tajā laikā arī domāju šim samaksāt - neizmantotā Kazbegi viesnīcas, transporta nauda tiek plānota viņam. 50 lari jau bija iedoti, sanāca vēl 160 lari (70 eur). Kā šis sāka mani ļečīt, cik tādas viņa ekskursijas un pajumte maksājot, utt...... A es arī ne dura, es pretī - Tu teici, ka kaut par velti, vai cik sirdsapziņa liek.. Es šim - es teicu, ka esam ekonom tūristi? Jams - jā. Es prasīju cik jāmaksā? Jams - jā. Es saku - Tu teici cik konkrēti? - šams nē.... Es - a ko TU teici???????? Šams - nu jau apkaunējies - nu tā un tā... Es saku - teici gruzin skazal, gruzin sdelal - jā teicis... Es saku - nu tak ko TU vēl gribi? Enīvei nopelnījis... No rīta atvainojās, tjip uz dzērumu novēla visu :D Un noskaldīja - esam izdzēruši trijatā 2 l čačas un 5 l vīna. Viņš jau sāka izlikties, ka vīna vairs neesot mājās, tomēr litrs no litra atstiepās. Un pats jau lēja pilnu un lika dzert sausu... Neko nezinu.. Vēl labums, ka sievas izmazgāja un izžāvēja mūsu drēbes. No rīta Dāvids bija solījis mūs vest uz Tbilisi, bet bija ĻOTI pohains:D Mēs gan - pilnīgi kā gurķīši :))
13APR 2015.
Lieldienu pirmdiena, pie privātiem, slava bogu, svētdienu neizbaudījām. Pirmdienu pilnā apmērā. Būtu, bļin, zinājuši. Nu jau gudri, no Didubes ar metro uz hosteli, uz brīdi wifi aizgāja...Knapi atrodam, jo adreses numurs atrodas citā vietā... Vējš, briesmīgs vējš. Izrādās Tblisi vsp esot baigā vēju pilsēta. Liepāja klāt nestāvot...Vēju just var īpaši pie upes. Hostelis - pilnīgi pie vecpilsētas. Izvazājamies, gribas ēst. NAV KUR! Visi gruzīni ciet, Sameklējam vienu nenormāli lētu ēstuvi pēc ieteikuma (no PSRS nekas nav mainījies), arī ciet. Vaļā tikai turku iestādes vecpilsētā, nenormāli pa dārgo, neejam, Ja pierasts, ka uz katra stūra ir kāda lavka, tad arī tās ir ciet. Supermārketus kā tādus pat neesam manījuši. 3 stundas vazājamies, kāmēr jau dur kuņģi. Atceramies - 1 metro pieturu atpakaļ Rapistavi metro steišenā - augšā uz ielas ir McDonalds. Bā, pazors, Gruzijā ēst McDonaldā. Bet izvēles nebija. Ēst gribējās nenormāli. Būtu iepriekš zinājuši, būtu viesnīcas īpašniecei pajautājuši... kur, kas, kā. Bet vakariņas jau vēl stāv priekšā... Jā, esot turpat netālu paslēpies arī supermārkets... Jā, ir... Cenas, hmmm, Lasis bezbožna dārgs, alus bezbožna (un neviens nav garšīgs no vietējiem), vīns ok, pārtika +/- ok. Tbilisi vispār ir par 20% lētāks nekā Batumi. Tas pats tarhūns - piemēram Batumi 1, 20 lari ( 50 centi), Tbilisi 1 laru vai pat 0,80 larus. (to es dzēru nemērā - garšīgākais stikla pudelēs). Pie reizes ieteikšu nevis Boržomi, bet ar caurspīdīgu etiķeti, ziliem pārsvarā, biki sarkaniem uzrakstiem minerālūdeni, kur uzzīmēts kā simbols briedis. Ok, vakariņas ir. Noliekam hostelī, ejam pa naksnīgo Tbilisi vazāties. Uzbraucam ar gaisa tramvaju kalnā pie mātes Gruzijas. Leģenda - vienā rokā viņai ir vīna bļodiņa, otrā zobens. tiem, kas nāk ar labiem nodomiem uz Gruziju, tā dod vīnu, ja ar sliktiem - ar zobenu nocērt galvu... Gaisa tramvajs - var maksāt skaidrā, bet var ar to pašu "e-talonu". 1 lars cilvēkam turp/atpakaļ uz kalnu. Jā, ja kas, metro steišenā mēs nopirkām to karti, kad atdevām to, ko aizņēmāmies. Maksā 2 lari, braucot prom, var atdot, saņemot savus 2 larus atpakaļ;) Royal bath atkrita manas lauztās rokas dēļ. Ļoti gribējās. Individuālā cena ar masieri esot ap 30 lariem.
14APR 2015.
Jādodas uz Kutaisi. Nākamās dienas agrā rītā tomēr ļotene. Bet tomēr no rīta iebremzējam (zinām, ka Gruzijā mikriņi iet visu laiku), nu jau otrdiena, Lieldienas beigušās, gribam tikt uz uz PSRS kafušku. Jā, ir vaļā, tikai ēdienkarte pēc svētkiem ierobežota. Bože, mēs par 11 lariem ( knapi 5 eur uz 2) norijāmies TĀ, TĀ, ka šausmas. Lētākā ēstuve ever. Hinkāļi nebija kā kalnos, bet ēdami un labi, Lobio (pupiņas podiņā) - super, pat man..
Uz Kutaisi laikam lielākais braukšanas murgs ko piedzīvoju. Neskatoties nelielo pārbraucienu Gori. Maucam no Liberty laukuma uz Didubes staciju. Vēl piedzīvojums ir "ieņurkot"tirgū un sapirkties kaudzi ar garšvielām. Ieņurkot ir īstais vārs tam tirgum:DPa blokam cīgas jānopērk. "Lucky strikes". Uz pusi lētāk, kā pie mums.
Sameklējam mikriņu uz Kutaisi (10 lari no cilvēka). Un tur knapi 300 km, bet cauri kalnainiem apvidiem... Ar pīppauzēm, apstāšanos uz pusstundu (bet vajadzēja izlocīt kājas)... OMG, kopā kratījāmies 5 h (ar pauzēm). Šauri, karsti.. Pa ceļam tirgotāji. Ieprovējām maizi, ko lipina māla krāsnīs pie sienām. Vēh, salda. Izrādās, tas ir tas pats ceļš, ja gribi nokļūt no Tbilisi uz Batumi, tagad sapratām, kāpēc mums no Batumi uz Tbilisi ieteica vilcienu. Ieraucam Kutaisi, es nez, kas man jau bija par tūristu čuju, izkāpām ārā uz dullo, un izrādās - uz ielas, kur mūsu hostelis:D Tā bija nereālā veiksme:) Bet - pēc adreses izskatās - izpostīta, nelielas rūpnīcas ēka. Bet norāde par hosteli ir. Mūs jau pārņem šausmas. Ejam iekšā. Hostelis 3 stāvā. Visi stāvi izārdīti, kā vecais VEF vai Popovene... Bet 3 stāvā pēkšņi - smukas duravas un aiz tām - smuks, svaigs, tikko uztaisīts hostelis. Pats labākais, kas bija, izņemot Batumi. Saminieks, arī Dāvids, visu ko mums sastāstīja, sacienāja, ierādīja pāri ielai labāko ēstuvi EVER, un tā kā bija palikusi tērējamā nauda - norijāmies tajā pa 2 lāgi. Iesaku:

15APR 2015.
Ļotene no rīta 10:00, it kā 08:00 jābūt lidostā. Izgājām 07:30, 800 m uz priekšu pie McDonalda tirdziņs, mikriņu, takšu stacija. Mikriņi jāņem tie, kas uz Batumi brauc. Ik pa pusstundai. Mūsu jaunie draugi leiši jau stresoja, mikriņš atiet pēc pusstundas, būšot lidostā par vēlu, bet, ai, paļāvāmies. Mikriņš izbrauca 08:20, līdz lidostai kādi 15 km, ar apstāšanos tas prasīja kādas 20 minūtes. Geitā jau tikām 09:20, vienīgo taxfree izstaigājām, i vēl nomarinējāmies... :D

Lietas, kas jāņem vērā - izņemot Batumi, visu citur ārpus hosteļiem tualetes standarts ir divas pēdas un caurums grīdā. Bieži arī iekštelpās (kafenēs). Ielu malās tādas pašas, maksa 0,25 - 0,30 lari. Ja ir lielas tualetes ar vairākām vietām - starpsienas ir, duravas nav. Ja kā vīram vajag pa lielo, cilvēks ieiet, jau grasās, parasti tur ienāk arī apkopējtantiņa, sāk vēsi tur kko tīrīt, tā ir norma. Mūs brīdināja nedzert no visādiem avotiem, dzeramūdeņiem, dzērām, pofig, pļutkas nebija. Rokām dezinfekcijas gēlu arī nebija, i neko:) (īpaši jāatceras manas baciļainās rokas pēc super busiņa Gori, un tad maize un desa ar tām rokām...):D Ārpus reliģiskiem svētkiem jēra gaļu ēst bīstami, Ilgi glabāta - tas var būt ticami. Zaļš sū**? Nē, tā nav miršanas pazīme... :D  Tas no tarhūna.
Mikriņi ir visur un vienmēr, tālie parasti ik pa pusstundai, retākie max ik pa stundai.
Īpaši iesaku pasūtīt - kučmaču (teļa sirds, aknas), hinkāļus, hačapuri ( ne armēņu, un labākais ir Batumi), un jēra šašliku reliģiskos svētkos. Kā arī hašlamu.
Pārsvarā visi veikaliņi (lavkas) un ēšanas iestādījumi ir vaļā no 10:00.
Citas lietas zināšanai = izvest no Gruzijas var 1 bloku cīgas uz cilvēku, bet īpaši nepārbauda, var saskočot 2 kopā. 100 ml šķidruma rokas bagāžā (ja nav lielās), tā kā vīnu nesanāks izvest, ja nu tikai pudeļvīnu no taxfree, bet to negribas pēc mājas vīniem. Pasei jābūt derīgai no ceļojuma beigu datuma 6 (!!!) mēnešus.
Kas iepriekš nav noskaidrots, un ko vērts apskatīt uz vietas - jājautā viesnīcu darbiniekiem. Bieži arī viņi paši piedāvā ekskursijas personīgi.
Pīpē Gruzijā visur, Dažās viesnīcās formāli aizliedz, bet ļauj pīpēt WC, citās numuros pīpē. Visās kafenēs pilnīgi noteikti, izņemot 1 kafene - Kutaisi, manis ieteiktā - tur nedrīkst.
Uz ielas, pat ja tev ir gājēju pāreja, vai pat zaļā gaisma, diez ātri pāri ielai, tas, kurš tur brauc, brauks virsū šā vai tā, sulīgi uzpīpinot. Pat, ja tev nav kāju, tev jāskrien:D Jo šoferis pat kāju virs bremzes pedāļa neuzliks dēļ gājēja.
Ja mēs, mūsu pirmajā kopīgajā ceļojumā, neceļojuši 8 gadus vispār, bez tūristu grupām visu TO spējām izveikt, jebkuram tas būs pa spēkam. Un jāatceras, Gruzijā nepazudīsi.
Ja nepieciešami īpaši personīgi kontakti Batumi un Kutaisi ar viesnīcu īpašniekiem - rakstīt komentāros e-pastu, iedošu kontaktus, lai var personīgi un laicīgi aizrunāt ekskursijas, numurus, bez booking.com.
Pa lielam, tas arī viss:)